Manā dzīvē ir daudz cilvēku- kāds ienāk uz pavisam īsu brītiņu, kāds uz ilgāku. Ikviens no viņiem ir tik brīnišķīgs savā dvēseles skanējumā, pasaules redzējumā un īpašajā izpausmē, kaut šķiet, ka daudzi tā pa īstam vēl nav noticējuši tam. Ikviens tik atšķirīgs un neatkārtojams, tomēr vienlaicīgi sajūtu to vienojošo stīgu, kad kārtējo reizi nodomāju pie sevis: mēs visi esam VIENS. Un šis VIENS ļauj piedzīvot pieņemšanu sevī, kas ienāk tikai tad, kad ir notikusi dziļa un patiesa sevis pieņemšana.
Pieņemšanu savā dzīvē izjūtu kā Ceļu. Ceļu, kas nekad nebeidzas. Ceļu, kas ik pa laikam liek man izbrīnā aptvert, ka mūsos mīt šī paplašināšanās iespēja- viss, kam veltām savu enerģiju, uzmanību, tam ir spēja paplašināties bezgalīgi, tam nav robežu un tam nav nedz gala, nedz malas. Brīžam mēs to vērtējam ar plus zīmi, brīžam- tieši pretēji. Šī bezgalība ienāk mūsu dzīvēs- attiecības iegūst citu jēgu un ikdienišķi notikumi iegūst plašumu, jo pastaiga ar draudzeni kļūst par divu dvēseļu satikšanos un atkalsatikšanās prieku un friziera apmeklējums- par enerģiju un informācijas apmaiņu dvēseļu līmenī. Mūsu sajūtās tas ienes dziļuma un piepildījuma sajūtu, kā arī nojausmu, ka kaut kas ir mainījies un vairs nebūs kā bijis līdz šim, kaut mūsu prāts zina, ka bijām "tikai" uz pastaigu un pie friziera nogriezt matus...
Esmu sapratusi, ka jau dažus pēdējos gadus manā dzīvē notikumiem un cilvēkiem ir nozīme, kas ir stipri plašāka un dažādas krāsu gammas ietveroša, nekā "tikai". Es to patiešām baudu un izbaudu, aizmirstot, ka var būt arī citādi. Kurā brīdī šīs izmaiņas notika? Ja godīgi- nav ne jausmas! Jo tas ir ceļš, nevis gala punkts. Tomēr šīs iekšējās izmaiņas ir cieši saistītas ar to, ka esmu uzdrošinājusies darīt to: kas ļauj man izpaust sevi ik dienu; kas ļauj man būt saskaņā ar savu iekšējo sajūtu un būt patiesai pret sevi, nenododot savus ideālus. Jā, vēl joprojām atceros tos brīžus, kad šie lēmumi bija jāpieņem. Atceros šīs bailes un nedrošību. Bailes, vai es neiedomājos par daudz, domājot, ka varu to darīt un darīt pietiekami labi. Un ja, nu, es kļūdīšos? Bailes vispār ir cits garš stāsts, taču to, ko esmu paņēmusi priekš sevis- jo lielākas bailes, jo lielākas izmaiņas aiz tām stāv, ja vien pārvaram šīs bailes un darām. Un šī darīšana audzē drosmi, bet bez drosmes- nu, ne kā!
Atgriežos pie tā, ka esam VIENS, taču unikāli savās autentiskajās izpausmēs. Ļoti ilgi uzskatīju, ka visas atbildes un spēks ir mūsos pašos, neviens no malas nezina tik labi mūs un mūsu situācijas, cik mēs paši. Jā, jā, es vēl joprojām turpinu tā domāt, taču esmu sapratusi, ka mēs neesam atdalīti viens no otra. Šeit būtu vietā vārdi "cilvēks nav vientuļa sala", jo mijiedarbība ar otru, viņa dzīves redzējums un enerģija ir tas, kas var palīdzēt ieraudzīt notiekošo no cita skatu punkta. Un šeit nerunāju par pamācīšanu, kā labāk dzīvot, vai skatu punktu "es visu zinu labāk". Te gribu teikt, ka līdzvērtīga divu cilvēku saruna, kurā dzirdam un sajūtam otru, var nest līdzi sev viegluma, prieka sajūtas, kā arī jaunas atklāsmes. Skaistākais šajā procesā ir tas, ka bieži vien ieguvēji ir abi.
Tu esi brīnišķīgs! Ļauj sev ieraudzīt otra burvību! Ļauj caur otru izgaismoties kādai savai vēl neapzinātajai šķautnei! Kopā būt Ceļā ir jautrāk!
Lai piepildošas satikšanās mums visiem!
Mīlestībā,
Anita
Foto: pexels.com
Comments