top of page
Search

Kad dvēsele dodas mājup


Šis stāsts būs par atvadām un aiziešanu. Par dvēseles atvadām un došanos mājup.

Pirms dažām nedēļām sajutu, ka viņa ir nogurusi no dzīves un vairs neredz jēgu turpināt. Tas atnāca tik spēcīgi un nepārprotami, kaut nebijām runājušas mēnešiem. Es viņu sapratu, jo slimošana vecumā ļoti ietekmē ķermeni un pašsajūtu. Mēs lasījām jaunos priežu pumpurus mežā, lai aizvestu tējai. Viņa tā vēlējās…

Turpmāko nedēļu laikā atmiņas nāca pēkšņi, negaidīti un kā “porcijās”. Tās vienkārši nāca un gāja, pašas atrodot īsto mirkli. Divdesmit gadus manā dzīvē bija viņa. Ja es teiktu, ka tas bija viegli, tad es mānītos. Bija visādi- priecīgi, bezgala skumji, izaicinoši, bija visādi. Taču tagad viņa nāca, un es vēroju šo “filmu” ar rāmumu un smaidu.

Tad kādā dienā sajutu, ka viņa zina- šīs ir pēdējās dienas šaidzīvē. Ārēji viņa bija veselāka, nekā visas iepriekšējās nedēļas. Taču es zināju, ka viņa zina un ka grib aiziet, esot savās mājās. Pavisam mierīgi. Šajā sajušanā es negaidīti piedzīvoju 100% pieņemšanu ieplūstam manī. Aptvēru, ka esmu pieņēmusi un ļāvusi būt visam, ko mēs kopā piedzīvojām. Manī nebija ne vērtējuma, ne aizvainojuma, tik siltums bezgalīgs.

Viņa aizgāja rītā, kad biju pamodusies ar lielām skumjām, kas manī bija ienākušas no ārpuses. Tās bija tik lielas, ka nolēmu- jāļauj tām būt, lai tās var iet. Un tā es darīju, dejojot pie koncerta “Kamēr vien gliemeži skrien” ieraksta, brīžam kavējoties atmiņās laikā, kad gaidīju savu vecāko meitu piedzimstam... Patiešām, kamēr vien gliemeži skrien.

Viņa aizgāja… domāju, ka tieši tā, kā bija vēlējusies… …un es sajutu, ieraudzīju viņas dvēseli, tās gaismu un bezgalību. Tik pārsteidzoši tuva tā man izrādījās. Mēs runājām par mūsu ceļu. Par to, ka mums tīri labi izdevās, neskatoties uz ļoti daudzajiem izaicinājumiem. Daudz kas pēkšņi šķita smieklīgs. Un mums izdevās… Es vēlēju viņai harmonisku ceļu gaismā un ja ir kas traucējošs, lai to dziedina dievišķā mīlestība un gaisma. Jutu, kā uz īsu, pavisam īsu mirkli mēs saplūstam vienā veselumā, lai viņa dotos tālāk… Miers.

Es nebiju gaidījusi un plānojusi šo atvadu pieredzi, taču ļāvos tai un tās dievišķajai pilnībai… Mīlestībā un pieņemšanā, Anita P.S. Cik ļoti viss ir viens, jo impulss- pēkšņs un spēcīgs par dzimšanas pieredzes ierakstu FB lapā man atnāca tajā rītā, kad viņa aizgāja. Un mans prāts vēl to nezināja.


Foto: no personīgā arhīva


234 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page