Šis mirklis manī ir Visums. Tajā redzu visas savas dzīves gan uz Zemes, gan citur. Es redzu un piedzīvoju dzimšanu un miršanu. Es dzemdēju dzīvību un godinu nāvi. Tas notiek visos laikos un šķiet, ka visās dimensijās vienlaicīgi... Es piedzīvoju prieku un skumjas.
Katra kļūda un vilšanās ir likusi man aizvērties, tajā pašā laikā ļaujot atvērties. Cenšoties sevi pasargāt no pasaules, esmu audzējusi bruņas un ir gadījies pazaudēties, vairs nedzirdot sarunu ar sevi. Šī saruna nepārtrūkst, taču izpratne aizplīvurojas, līdz pienāk mirklis, kad migla izgaist pavisam... Es skatos satiktajās acīs un redzu Radītāja enerģiju, kurā mēs esam VIENS.
Es ļoti mīlu šo mirkli, kaut tas sevī nes visus kontrastus. Es mīlu šo dzīvi, kaut tajā redzu visu jebkad piedzīvoto un to, kas vēl tikai nāks. Es mīlu šo laiku, ko sen vairs nespēju just lineāru esam, bet neesmu vēl atradusi atbilstošus vārdus, lai to pastāstītu citiem.
Es mīlu un jūtu sevi šajā dziedinošajā ceļojumā pie sevis. Es mīlu šo Zemi, ar apbrīnu veroties tās dabas izpausmēs un rudeņos ar aizkustinājuma asarām lūkojoties apartajos laukos. Tik interesanti, ka tikai rudeņos kailie koki šķiet tik majestātiski un līdzīgi antēnām, kas Zemi savieno ar Visumu. Līdzīgi cilvēkiem, kam jākļūst kailiem savā būtībā, lai stingri stāvētu uz zemes, vienlaicīgi radot un izpaužot sevī bezgalību.
Dziļā pateicībā par mirkli!
Anita
Foto: www.pexels.com
Comments