Katrs mans prāta uzstādījums un/vai uzvedības modelis savulaik ir man palīdzējis- palīdzējis pieņemt situāciju, turpināt ceļu un izdzīvot. Nekas šajā esībā nav radīts, lai man traucētu, bet gan pavadītu šajā ceļā- izaicinājumiem un līkumu līkumiem piepildītajā.
Un pienāk brīdis, kad prāta uzstādījums un uzvedības modelis kļūst traucējoši un bremzējoši šajā ceļā. Tie iederējās iepriekš, bet ne šobrīd. Tie sāk "spiest", kā vecā, labā kurpīte, kas tik ērta un pierasta un tomēr vairs neder. Mazliet skumji, jo bija laiks, kad šādi bija ļoti, ļoti labi. Tai pašā laikā šī nesaderība kļūst aizvien pamanāmāka un traucējošāka.
Manuprāt, šis laiks ir tieši par to- labprātīgi vai piespiedu kārtā brīvprātīgi, apzināti vai klausot impulsam, tomēr mēs atvadāmies no šiem rāmīšiem. Arī es eju caur šo procesu. Man ir dota iespēja savus rāmīšus ne tikai ieraudzīt, bet sajust šo mijiedarbību ar tiem visos aspektos, pirms atvados no tiem. Jā, tostarp, ir arī tādi uzstādījumi, kas man šķita, ka nav vairs klātesoši- ui, maldījos. Taču pāri visam es jūtu dziļu jo dziļu pateicību, jo tik skaidri sajūtu, ka rāmīši nav slikti vai nepareizi- īstajā laikā tie ir palīdzoši vai pat ceļa rādītāji. Vienkārši... ir pienācis laiks atvadīties. Pateikties un palaist, un vietā nāk citas pārliecības, kas arī kādreiz kļūs par rāmīšiem...
Šajā pavasarī īpaši dziļi izjutu šo ziedēšanas ciklu no pumpura, līdz ziedlapiņu sniegam zālājā. Un es neliegšos, ka vienlaicīgi ar prieku par nākamo uzziedēšanu un jaunajām smaržām, kas virmo gaisā, manī vienlaicīgi dzīvo skumju atblāzma par aizejošo- liega un gandrīz nemanāma, un tomēr...
Tik ļoti, ļoti skaisti ir piedzīvot šo visu vienlaikus un nepazaudēties...
Pateicībā un ar siltumu sirdī,
Anita
Foto: no personīgā arhīva
Comments